Tālruņa numurs: +371 27812131
E-pasta adrese: sdvoreckij@gmail.com

Notikumi uz treniņiem un konsultācijām

Jaunumi un notikumi

Psihologs Rīgā

Sergejs Dvoreckijs – Psihologa konsultācijas

Rīgā ir daudz privātprakses, klīnikas un centri, kuros tiek sniegti kvalificēta psihologa pakalpojumi. Ir jāspēj tikai izvēlēties pareizāko un sev vēlamāko, kā arī nekavēties ar palīdzības meklēšanu. Dzīve lielpilsētā cilvēkam var radīt daudz stresa, kā arī pārlieku liels darbs, vai tieši pretēji, bezdarbība, var nelabvēlīgi ietekmēt vispārīgo psiholoģisko un arī fizisko stāvokli.

Rīgas centrā viegli pieejams psihologs ir Dzirnavu 55/2 par pieņemamām cenām un klientu ērtībām ir iespējamas konsultācijas arī Skype vidē. Tās laikā tiek nodrošināts kontakts ar speciālistu ar video starpniecību un iespējams pielietot praktiski visas tās pašas metodes, kas ir tiešā kontaktā, tomēr dažiem palīdz tieši tiešais kontakts vairāk, tāpēc finansiālo līdzekļu un laika ietaupījums nav tas būtiskākais. Protams, ir iespējamas arī konkrētas konsultācijas tiešā kontaktā, iepriekš pierakstoties pa telefonu. Izdevīgāk ir uzreiz samaksāt par vairākām nodarbībām vai paņem mēneša abonementu, kur tas ir iespējams kā panākumu un pašapziņas treniņu programmai, treniņa nodarbībām vecākiem ‘‘Pareiza emocionālā attīstība’’ un emocionālās pašregulācijas treniņu nodarbības vardarbības upuriem. Darba laikā var tikt pielietotas metaforiski asociatīvās kārtis un citas metodes. Dažas no tām ir pilnīgi bez maksas, bet tik un tā spēj diezgan daudz palīdzēt. Pieejama ir arī palīdzība uzņēmumiem tā saucamā koučinga metode, kas ļauj motivēt un apzināties dažādas lietas, kas var kavēt mērķus un kā to risināt.

Psihologa pakalpojumi Rīgā kļūst arvien pieprasītāki, jo aizvien vairāk cilvēku saprot, cik tie ir nozīmīgi un vērtīgi, tāpēc ir svarīgi ar izvērtēt labākās vietas, kur atrast sev piemērotāko psihologu, kurš palīdzēs dažādās dzīves situācijās. Galvenais ir nekautrēties lūgt palīdzību, kā arī izmantot tā sniegtās iespējas labākiem rezultātiem. Tērbatas 28 būs viegli pieejamas un gaidīs katru, kuram būs nepieciešama kāda palīdzība. Tiek garantēta individuāla pieeja un redzams rezultāts, neatkarīgi no tā, cik bezcerīga situācija kādam var šķist. Priekš profesionāļa nekas nav par grūtu, tāpēc arī pašam cilvēkam vajadzētu saprast, ka nemaz tik slikti nav un vienmēr ir kādas iespējas. Pašmotivēšana vai kādas citas lietas tam palīdz.

Un kauja atkal turpinās…

Vai ir iespējams sākt dzīvi no jauna? Vai ir iespējams vienai dzīvei atvēlētajā laikā nodzīvot divas? Sarunu par šo te- matu mēs aizsākām iepriekšējā žurnāla numurā rakstā “Sākt dzīvi no jauna“.

Atgādināšu, ka stāstīju par treniņprogrammu “Pasaule, ko es ne- pazinu” Tā ir vērsta uz labas pašizpratnes, paš- pārliecinātības, prasmes sevi mīlēt un pieņemt tādu, kāds esi, stresa noturības, attieksmes pret sevi un apkārtējiem un apkārtējo attieksmes ra- cionālas uztveres attīstīšanu. No cienījamajiem lasītājiem saņēmu daudz atsauksmju un jautā- jumu. Daudzi jautāja: “Ar ko lai īsti sāk?” Tāpēc turpināsim lasītājiem iepatikušos sarunu par šo satraucošo tēmu. īpaši pārsteidzoši dažiem no mums šķita, ka lielu aktivitāti izrāda cilvēki, kas ir vecāki par četrdesmit gadiem, – tieši viņi uzdeva visvairāk jautājumu. Patiesi – “kauja at- kal turpinās…” Kā teica viena no Krievijas kulta kinofilmas varonēm: “Četrdesmit gadu vecumā dzīve tikai sākas.” Protams, programma ir domā- ta jebkura vecuma cilvēkiem, un nebūt nav tā, ka priekšroku dodam kādai noteiktai vecuma grupai. Nu ko – pēc kārtas atbildēšu uz uzstājīgo lasītāju jautājumiem: kas tā par treniņprogram- mu? Kā tā noris? Ko izjūt cilvēki, apmeklējot no- darbības? Vai tas ir pa spēkam katram?

Ar ko sāktu jūs? Protams, ar to, kas mums ir. Sākumā ir jānosaka, “kas Es esmu”. Tam ir pare- dzētas dažādas metodes, arī projektīvās. Tas nozīmē, ka ņemam zīmuli un krāsas un krāsojam pēc psihologa instrukcijas. Ko zīmējam? To, kas sanāk. Visa sāls ir tajā, ka gudrs psihologs ins- trukciju vērš vairāk uz zemapziņu nekā uz apzi- nāto cilvēka apziņas daļu – lai iegūst formu tas, kam tā ir nepieciešama, paslīdot garām cenzūrai, par ko gādā mūsu apziņas stingrais cenzors. Varu jums atklāt noslēpumu: rezultāti mēdz būt visai dažādi un negaidīti – kāds vēl joprojām lidinās starp planētām, meklējot drošu patvērumu, cits ir noslēpies A4 formāta lapas pašā apakšējā stūrī, ar skumjām veroties uz milzīgo, neaizpildīto un nospiedošo lapas daļu (te būtu labi atcerēties, kā Karlsons zīmēja pašu labāko gaili pasaulē), bet vēl cits ir tik ļoti aizņēmis visu lapu, ka tajā pat kājas neietilpst. Dažkārt zīmējumā attēloti plē- sīgi dzīvnieki, reizēm – gandrīz caurspīdīgi mā- koņi vai vienkārši lidojošs taurenis ar varavīks- nes krāsu spārniem. Vienīgi nav manīta spāre no Ivana Krilova fabulas “Spāre un skudra”, viss cits gan. Sēž cilvēks un pārsteigti skatās, neticot savām acīm, kas no viņa ir izšļācies. Vai arī ne? Dažādi gadās, biežāk cilvēks līdz diskusijai grupā īpaši neaizdomājas par rezultātu. Pēc tam psiho- logs sāk rādīt citu grupas dalībnieku rezultātus, cilvēku acīs uzreiz parādās interese, viņi sāk sa- līdzināt ar savu zīmējumu. Jo cilvēks sevi izprot salīdzinājumā ar citiem sabiedrības locekļiem. Sēžot mājās, neiepazīsi sevi. Tas jau ir citas saru- nas temats, ne šai reizei.

Īpaši izbrīnīts ir cilvēks, kad pie viņa piela- vās psihologs ar nevainīgu sejas izteiksmi un, skatoties nelielā zīmējumā, sāk stāstīt par kon- krēto cilvēku kaut ko tādu, par ko viņš pats nav pat aizdomājies. Protams, tā nav interpretācija, tas ir kopīgs meklējums, kopīga saruna. Turklāt ir svarīga gaisotne, kurā norit saruna. Ja šo gai- sotni rada pieredzējis psihologs, tad var sasniegt tādu rezultātu, ka cilvēks, iespējams, pirmo reizi dzīvē savu tēlu sāk uzlūkot it kā no malas, sāk raksturot galvenās tendences “Kas Es esmu?” un “Kurp dodos?” – vai lidoju vai stāvu, vai rāpoju, vai krītu… Visādi gadās. Dažādi cilvēki – dažādi zīmējumi. Es bieži ar acs kaktiņu manu, kā cilvē- ki pēc zīmējumu apspriešanas un kopīgā meklē- juma ar pārsteigumu vai interesi ilgi pēta savus darinājumus. Iespējams, tas ir pirmais mēģinā- jums palūkoties uz sevi no malas.

Ne velti esmu pieminējis īpašo gaisotni, ko rada psihologs. Var savākt kopā daudz dažāda materiāla, bet radošuma sārts neiekursies, ja trūks īpašās gaisotnes un dzirksteles, kas to visu iededzinātu transformācijai par kaut ko augstā- ku. Cilvēku radoša harmonizācija grupas mijie- darbībā, it sevišķi tādā ilgākā programmā, prasa īpašu pieeju, konkrētus noteikumus un spēju va- dīt orķestri kā vienu instrumentu.

Tāpēc viss sākas ar vienkāršāko – ar kopīgu noteikumu izstrādi, kurus izpildot mēs satik- simies un strādāsim, izrādot cits citam cieņu,

ievērojot konfidencialitāti (neizpaužot privāto informāciju) un izvairoties no kritikas. Turklāt viens no noteikumiem nosaka, ka grupas loceklis jebkurā momentā var pateikt: “Nē.” Tas nozīmē, ka viņš var nepiedalīties kādos uzdevumos, bet vienkārši tos vērot no malas. Personības robežu ievērošana ir viens no svarīgākajiem noteiku- miem, ko es vienmēr esmu ievērojis. Es katego- riski iebilstu pret tehnikām, kuru laikā psihologi cenšas ātri nojaukt personību robežas grupā, lai panāktu pārlieku atklātību, cilvēkam runā- jot, pašatmaskošanos. Robežu jautājums šajā programmā ir īpaši svarīgs, tas ir viens no sva- rīgākajiem, un par to mēs vēl parunāsim. Tomēr galvoju: programmā “Pasaule, ko es nepazinu” dalībnieku neviens publiski “neizģērbs”. Gluži pretēji – dažādos veidos tiek uzsvērta cieņa pret personības robežām, cieņa pret cilvēka tiesībām runāt par to, par ko viņš ir gatavs runāt, un no- klusēt to, ko viņš nevēlas atklāt.

Grupas vadītāja rīcībā ir daudzas tehnikas un vingrinājumi, kas vērsti uz grupas saliedēšanu. Savā ziņā grupas veidošana ir noslēpumains process. Neviena grupa nelīdzinās citai, katrai ir sava seja. Grupu kā kopumu var salīdzināt ar “vienotu personību”, kurā ir dažādas sastāvda- ļas. Vadītāja uzdevums nebūt nav vienkāršs – veicināt harmonisku šo sastāvdaļu sakārtošanu “vienotā personībā”, tas ir, grupā. Reizēm kāds jau pašā šīs “vienotās personības” veidošanas

sākumā izstājas no grupas. Droši vien ir sajutis, ka tā viņu nesaista, nav viņa “vienotā personī- ba” Toties tie, kas paliek, vēlāk bieži vien nevē- las šķirties un nodibina savas lapas facebook. com, gadiem ilgi sazvanās, satiekas un, kā esmu dzirdējis, pat sāk kopīgus biznesa projektus. Un kā gan citādi – viņi ir iepazinuši cits citu, iespē- jams, pat labāk nekā radiniekus. Esmu novēro- jis, ka grupa kā “vienots organisms” pārdzīvo visus cilvēka dzīves posmus – gan bērnību ar

PSIHOLOĢIJA MUMS

tās bezatbildību un bērnišķību, gan pusaudžu vecumu, kas ir pilns ar enerģiju un vēlmi sevi pārbaudīt, gar briedumu un vecumu. Ja grupas potenciāls ir labs, programmas beigās pēkšņi parādās otrā elpa, it kā jauna bērnība un process atsākas… Tā arī ir attīstība, spirāle pēc spirāles. Tāpēc mums visiem, arī man, ir ļoti patīkami sa- tikties katru nedēļu – iknedēļas veselā savākša- na no tā sastāvdaļām, tāpat kā brāļu Strugacku romānā. Cilvēki bieži saka, ka grupā jūtas daudz komfortablāk, pat kā ģimenē, grupā rod daudz vairāk savstarpējās sapratnes un atbalsta: šeit vienmēr atradīsies kāds, kas viņus sapratīs, šeit nekad nekritizē, šeit augstu vērtē katru harmo- niskās gaisotnes svētlaimes brīdi. Un, protams, šeit ir daudz gaišā humora, mēs mācāmies iet pa dzīvi smejoties, mācāmies būt pārliecināti un pieņemoši, jo dzīvē viss ir nosacīti. Bet par to mēs parunāsim vēlāk.

Tātad atgādināšu, ka mēs sākām aplūkot tēmu par meklējumiem, proti, “Kas Es esmu?” Pēc projektīvajām metodēm es parasti pāreju pie sa- režģītāka un vairāk apzināta vingrinājuma – to pildot, cilvēks apzināti stabiņā uzraksta 20 paša raksturojumus. Iespējams, esat dzirdējuši vai la- sījuši par šāda veida vingrinājumiem. Šajā prog- rammā tiek izmantots šī vingrinājuma daudzpa- kāpju variants, kurā ietvertas dažādas pieejas un iegūto rezultātu interpretācijas varianti (inter- pretē paši grupas dalībnieki ar psihologa palīdzī- bu). Tā kā paredzēt nākamās psihologa darbības nav iespējams, tas ir izglītojoši un interesanti.

Šī pirmā reakcija uz pašnovērojumu bei- dzas ar negaidītu turpinājumu – krietni dziļāk un grūtāk kontrolējamu vingrinājumu nekā iepriekšējie. Apejot apzinātos procesus, mēs pietuvojamies pie apslēptā jēdziena “Kas esmu Es?” Cilvēkam rodas izdevība salīdzināt visus trīs uzdevumus, aizdomāties par stereosko- pisko savas “Es” koncepcijas uztveri. Var jau būt, ka kāds gaida burvju trikus no psihologa, mannu, kas kristu no debesīm, lai remdētu visu meklējošo apātijas badu? Viss ir iespējams, un gadās arī tā. Grupas locekļi pamazām apgūst vienkāršo dzīves patiesību – par visu ir jāmaksā. No nekā var rasties tikai nekas. Ja vēlamies kaut kādu virzību, to var sasniegt, bet pēc noteikta iekšējā darba, pēc meklējumiem un atbildēm uz jautājumiem. Šis darbs ir visai interesants, ma- nuprāt, nekas interesantāks dzīvē nevar būt, jo, apzinoties sevi, cilvēks sāk redzēt pasauli citā- di, caur jauniegūto prizmu. Ir, kā dēļ censties. Maksa par nodarbībām nav liela, lai gan reizēm

ari tā var šķist apgrūtinoša mūsdienu krīzes apstākļos. Kāda sieviete, bezdarbniece, kas ilgi nebija izlaidusi nevienu nodarbību, reiz, pārru- nājot iepriekšējo nodarbību, paziņoja: “Kas gan ir šī niecīgā naudas summa – tā drīz piemirsī- sies, toties pretī es saņemu atjaunotu apziņu, es sāku no jauna uztvert pasauli, es iegūstu jau- nus prieka avotus, bet to nav iespējams izmērīt materiālā izteiksmē. Tā arī ir dzīves jēga, tās sāls!” Tomēr atgriezīsimies pie mūsu galvenās tēmas – kā lai maina sevi, savu dzīvi? Ar ko lai sāk, ko lai dara? Tāpēc turpinām ceļojumu uz sevis dzīlēm.

Kad apkopoti rezultāti pēc pirmā iepriekš ne- bijuša mēģinājuma pietuvoties sev, daži sāk aiz- domāties: kas te ir īsts un kas – uzslāņojies, ilu- zors, šķietams? Kā nošķirt graudus no pelavām? Un te uz skatuves parādās diženais Alberts Eliss ar savu racionāli emotīvo terapiju. Protams, ne pats personiski, bet psihologs, kas pārzina sava pieredzes bagātā kolēģa mācību, naivi smaidot, piedāvā kārtējo vingrinājumu: izpildiet neno- zīmīgu testiņu, atbildiet uz pāris viegliem jau- tājumiņiem, izsakiet, lūdzu, savu viedokli. Un paļāvīgā publika draudzīgi izsakās un pauž savu viedokli, tā teikt, rakstveidā. Šoks iestājas vēlāk, un apjukums parādās ne uzreiz un ne visiem. Kāds sāk skaļi protestēt, kāds neveikli un ar ne- uzticību uzlūko psihologu, kāds cenšas kaut ko pateikt, bet, protams, pats pagaidām nezina, ko, tāpēc trauksmaini apsēžas savā vietā, lai pēc mi- nūtes atkal pielēktu kājās un pavēstītu kārtējo neapdomīgo paziņojumu. Kas ir noticis? Nekas īpašs, ja neņem vērā dažus sīkumus – tika apšau- bītas vienīgi daži ierasti dzīves stereotipi. Piemē- ram, “mani ir jāmīl un jāatbalsta tiem, kas man nav vienaldzīgi, bet, ja ne, tas ir briesmīgi”. Vēl viena pērle (varat pievienoties vispārējam sašu- tumam): “Tas ir briesmīgi, ja nenotiek tā, kā es to vēlos.” Iedomājieties pamatoto cildenās publikas sašutumu, kad psihologs par katru plusiņu pie šādiem apgalvojumiem noliedzoši šūpoja galvu: “Ai, ai, nav labi, dāmas un kungi, nav labi.” Kas gan tas ir, ja ne patvaļa? Un kā tad dzīvoja mūsu vectēvi? Mūs taču tā audzināja.

Savā ziņā tas ir visas treniņprogrammas at- skaites punkts. Par ko runāja cienījamais profe- sors Vladimirs Mjasisčevs, definējot, kas ir per- sonība? Uz ko viņš pamatojās? Viņš pamatojās uz attiecību sistēmu, kas neizbēgami ietver arī novērtējumu sistēmu un attieksmi, nostādnes un sociālos priekšstatus, ko esam pārņēmuši ne tikai no tuvākās apkārtnes, bet arī no kolektīvās

bezapziņas. Apziņas veidošanās ceļi ir līkumai- ni. Dižais profesors teica: “Personība ir dinamis- ka attieksmju sistēma – pret sevi, pret apkārtni un pret apkārtējo attieksmi (t. i., pret to, kā pret mani izturas apkārtējie).” Tie ir tikai daži vārdi, bet cik daudz mokošu meklējumu, dažādu rē- gainu cerību vai arī laimīgas sajūsmas aiz tiem slēpjas? Kā es pret sevi izturos patiesībā? Kāda patiesībā ir mana attieksme pret apkārtējiem cil- vēkiem un apkārtējo pasauli? Kā es patiesībā uz- tveru to, kā viņi reaģē uz mani un kā izturas pret mani? Ja tiek izkropļots jebkurš no šiem uztveres marķieriem, tas draud ar iekšējiem konfliktiem, harmoniskas pašsajūtas zaudēšanu, dažkārt pat sevis zaudēšanu. Savukārt visu minēto attieks- mes kategoriju harmonizācija ļauj patiešām at- rast sevi un savu vietu pasaulē. Bet atgriezīsimies pie racionāli emotīvās teorijas.

Kur slēpjas šīs pieejas būtība? Racionāli emo- tīvās terapijas koncepcijas autors ir amerikā- ņu psihoterapeits Alberts Eliss, un šīs terapijas mērķis ir mainīt iekšējās pārliecības, kas veicina emocionālo problēmu rašanos.

Racionālā dzīve ietver domāšanu, jūtas un uzvedību – tā, lai tās veicinātu izvēlētā mērķa sasniegšanu. Savukārt uz neracionalitāti attie- cināma tāda domāšana, jūtas un uzvedība, kas neveicina izvirzītā mērķu sasniegšanu. Racionā- la dzīve nozīmē uzturēt saprātīgu līdzsvaru uz- turēšanu starp baudām “šeit un tagad” un ilgsto- šākām baudām, ko ļauj iegūt disciplīna tagadnē.

Neracionālas pārliecības izraisa emocionā- las problēmas. Svarīgākās starp tām ir pārliecība, ka cilvēkam ir nepieciešams saņemt atzinību un

mīlestību no visiem, ar kuriem viņam tik un tā ir jārēķinās, un pārliecība par to, ka cilvēkam, kas ir realizējies kā personība, vienmēr jāuzvedas adekvāti, jābūt kompetentam un vienmēr jāspēj atrisināt jebkurus uzdevumus.

Šīs pārliecības graujoši ietekmē personību, jo tuvina emocionāliem traucējumiem ikreiz, kad cilvēkam tiek atteikta atzinība un mīlestība un kad viņš cieš kādu neveiksmi savos pasākumos. Taču šādas situācijas ir absolūti neizbēgami un gluži ierastas, tāpēc turēšanās pie iracionālās pārliecību sistēmas garantē nebeidzamas vilša- nās. Bet kā lai cilvēks nosaka to, vai viņu virza racionālas vai neracionālas pārliecības?

Racionāli un iracionāli spriedumi atšķiras pēc vairākām pazīmēm. Būtībā tos atšķirt ir diezgan vienkārši.

PSIHOLOĢIJA MUMS

Racionāla sprieduma pazīmes

• Patiesums un pamatotība ar pieredzi. Pie- mēram: jebkurš priekšmeti, kuru nekas netur, krīt uz leju.

• Nosacītība, Piemēram: četrinieku piecu baļļu sistēmā kāds eksāmenā var uzskatīt par teicamu atzīmi, bet cits – par apmierinošu, lai gan pats četrinieks ir tikai cipars un tikai mūsu spriedums par to mums liek vai nu bēdāties, vai priecāties.

• Mērenība – tas nozīmē, ka spriedums neiz- raisa spēcīgas emocijas.

• Efektivitāte (palīdz sasniegt mērķi). Neracionāla sprieduma pazīmes

• Nepatiesums. Piemēram: “Ja nenolikšu ek- sāmenu, es to nepārdzīvošu.”

• Kategoriskums. Piemēram: “Man jābūt…” “Man ir parādā…”, “Pasaulei jābūt…”

• Saistība ar spēcīgām emocionālām iz- pausmēm: aizrautīgas asaras vai smiekli, stipras dusmas utt.

• Neefektivitāte (nepalīdz sasniegt mērķi).

Vārdu sakot, iracionāls spriedums:

1) attīstās līdz katastrofāliem mērogiem, pie-

mēram, “Es nepārdzīvošu…”;

2) ietver nepieciešamības elementus, piemē-

ram, “Man jābūt…”, “Man ir parādā…” , “Pasaulei jābūt…”;

3) ietver novērtējuma elementus: labi – slikti; pareizi – nepareizi.

Vai pārliecinoši? Ir skaidrs, ka bez paskaidro- jumiem, bez kopīgas daudzu apgalvojumu iztir- zāšanas grupā nav tik vienkārši to visu aptvert un pieņemt. Lai gan – ne jau profesionāļi būvēja Noasa šķirstu. Darbs māca darītāju.

Nostādnes, kuras nedaudz skāru šajā īsa- jā rakstā, apzināti izvairoties no gudru tēvoču pārgudri sarežģītajiem izteikumiem, kādam ne- būt nešķitīs jaunas, bet citiem vispār neko neiz- teiks – tā var spriedelēt psihologi, jo viņiem taču sava eksistence kaut kā jāattaisno. Ziniet, draugi, aviācijā ir tādi noteikumi, par kuriem saka, ka tie ir ar asinīm rakstīti. Piemēram, krītot helikop- teram, vispirms ir jāizslēdz elektrības padeve, lai helikopters nokrītot neuzsprāgtu nejaušas dzirksteles dēļ. To bija pieredzējuši aviokatas- trofās izdzīvojušie piloti. Daudzus no psiholoģijā vispārpieņemtajiem postulātiem var uzskatīt par

̌āda tipa noteikumiem. Par tiem ir samaksāts ar klientu ciešanām, daudzu tādu cilvēku ciešanām, kuri nav salūzuši zem likteņa triecieniem un ku- rus nav saplosījušas iekšējās pretrunas.

Nodarbībās mēs apspriežam visus šos jautāju- mus un pakāpeniski apgūstam vīrišķīgo zinātni, kas ļauj saprast sevi, apkārtējos un savu vietu pa- saulē. Iepriekšminētais ir tikai piliens milzu tre- niņprogrammas jūrā. Bet šis piliens var palīdzēt aizdomāties: vai psiholoģija spēj atrisināt cilvē- ka ikdienas problēmas, vai tai ir reāli iedarbības mehānismi, lai mainītu ierasto redzes viedokli par pamatjautājumiem, spēja citām acīm parau- dzīties uz notiekošo?

Tomēr es neatvados – mēs vēl tiksimies, dār- gais lasītāj, jo okeānā taču ir daudzi pilieni un turpinājums sekos.

Sākt dzīvi no jauna

Vai ir iespējams sākt dzīvi no jauna? Vai ir iespējams nodzīvot divas dzīves laikā, kas atvēlēts vienai? Kāds teiks, ka, lūk, mūs atkal aicina ielaisties apšaubāmos filozofis- kos spriedelējumos, atkal pievērsties nepamato- tiem sapņiem utt., ka mēs no tā esam noguruši.

Es vēlos jums pastāstīt par reālu iespēju pie- skarties “pasaulei, ko es nepazinu” Tieši tā sau- cas treniņprogramma, ko esmu izveidojis, pama- tojoties uz baltkrievu psiholoģes Irinas Stišeno- kas un Krievijas Valsts humanitārās universitā- tes Ļeva Vigotska institūta Emociju psiholoģijas laboratorijas vadītājas, profesores, psiholoģisko zinātņu doktores Annas Prihožanas darbiem. Aptuveni triju gadu laikā programmu ir apgu- vuši desmitiem cilvēku, un dažkārt sasniegtie rezultāti ir bijuši visai pārsteidzoši – cilvēkam parādījušies resursi, lai sāktu jaunu, daudz brī- vāku un vienlaikus racionālāku dzīvi. Protams, ne vienmēr pārmaiņas ir tik izteiktas, daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka gatavības uzlūkot sevi, pasauli un pārējos cilvēkus citām acīm, tā, it kā to darītu pirmoreiz. Tomēr cilvēks sāk aiz- domāties par to, kurp viņš virzās dzīvē, kuras ir viņa īstenās vajadzības, kādi ir viņa mērķi, kā tos sasniegt, kāpēc viņam rodas tās vai citas emoci- jas, un viņš iemācās savas emocijas un vajadzī- bas brīvi paust apkārtējiem. Cilvēks sāk pārdo- māt to, kāpēc citi cilvēki skumst vai dusmojas, kāpēc viņi reizēm indīgi vīpsnā, izliekas, bet var- būt tiešām no sirds tic tam, ka nekas briesmīgs nenotiek – “Viss kārtībā, ak, brīnišķīgā kundze, viss kārtībā!” Vai patiesi cilvēks, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, nesaprot, ka daudz kas viņa dzīvē iet “šķērsām”? Vai harmonisks, saskarsmē patī- kams, inteliģents cilvēks ar augstu morālu stāju tiešām uzskata, ka viņš ir niecība, kas nav pel- nījis pretējā dzimuma uzmanību, ka viņam no sabiedrības jāslēpj savas “asiņojošās brūces” un ka “pieklājīgā sabiedrībā” vispār labāk ir paklu- sēt? Vai patiesi ir tā un viņi neizliekas? Kāpēc tas viņiem vajadzīgs? Un turklāt – vai tad ir slikti ticēt, ka apkārt viss ir kārtībā? Vai tad tā nav īstā laime?

Nestrīdēšos – psihologi atbalsta pozitīvu at- tieksmi pret dzīvi. Un, protams, vienmēr nebūt nav vajadzīga psihes korekcija. Bet vai zināt par to un neatvērt “laimīgajam cilvēkam” acis, lai viņš saskatītu realitāti, nebūtu gudri, tā izrādot līdzcietību pret tuvākajiem? Cik daudz iespēja- mu ciešanu varētu nepieļaut, zinot kaut vai tikai psiholoģiskās aizsardzības mehānismus! Tieši šādas zināšanas un citu vērtīgu informāciju var iegūt, pieliekot personiskas pūles, proti, regulāri apmeklējot treniņprogrammas “Pasaule, ko es nepazinu” nodarbības.

Tātad – kas šī ir par programmu, par kuru ir runa? Pastāstīšu nedaudz vairāk par to. Ceru, ieinteresētie lasītāji vēl uzdos ne mazums jautā- jumu (rakstiet uz žurnāla redakciju vai uz manu elektronisko pastu), ko varēs apspriest žurnāla lappusēs. Apsolos, ka atbildēšu uz visiem sa- ņemtajiem jautājumiem. Bet pagaidām – kon- krētāk par treniņprogrammu.

Treniņprogrammas “Pasaule, ko es nepazinu” galvenais mērķis ir tās dalībniekos attīstīt pār- liecību par sevi, prasmi pieņemt sevi tādu, kāds esi, prasmi mīlēt un cienīt sevi šī vārda vislabā- kajā nozīmē un prasmi pieņemt citus tādus, kādi viņi ir. Tas nozīmē arī apzināties savas tiesības, mērķus un galvenās vajadzības dzīvē un, pats svarīgākais, ļaut, lai šādas tiesības un vajadzības ir citiem cilvēkiem, izzināt un atzīt savas robe- žas dzīvē, prast mainīt lomas/labi saprotot, kas tas ir, kā arī iemācīties nepārkāpt citu cilvēku ro- bežas. Tas nozīmē iemācīties saprast savus bēr- nus un vienaudžus, tas… Vai tikai sā kumam šo “tas” jau nav par daudz? Vai neradīsies sajukums no “ne no kā”? Nē, neradīsies vis. Zināšanas tiek dotas saskaņoti un savstarpējā saistībā, jo tre- niņprogramma “Pasaule, ko es nepazinu” ietver gan apjomīgu praktiskās psiholoģijas materiālu, gan lekcijas klasiskajā psiholoģijā, un šī materiā- la uztvere un apguve prasa diezgan daudz laika, kā arī piepūli. Turklāt šis laiks nav īss – vesels mācību gads, aptuveni 8-9 mēneši. Turklāt, kā pieņemts, pēc programmas apguves tie, kas vē- las savu CV papildināt ar atbilstošu ierakstu, par nelielu samaksu var saņemt parakstītu un apzī- mogotu sertifikātu par 120 akadēmisko stundu noklausīšanos.

Tiek rīkotas arī nodarbības eksprestreniņos – to pamatā ir minētās programmas materiāli. Atšķirība ir tā, ka šo nodarbību nav vairāk par 10-12, tāpēc tās domātas cilvēkiem, kam ir maz brīvā laika un kam nav nepieciešama padziļināta priekšmeta apguve. Tomēr viņiem tiks doti sva- rīgākie šīs programmas vingrinājumi, kas ļaus ieraudzīt personiskos pašattīstības resursus un iegūt pašpārliecību. Viņiem būs iespēja paskatī- ties uz sevi no malas, uzklausot citu izpalīdzīgo grupas dalībnieku viedokli, un līdz ar to būs iz- devība gūt pilnvērtīgu priekšstatu par to, “kāds (kāda) es esmu”. Jau tas vien cilvēku dara noturī- gāku pret stresu, iemāca pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir, un kļūt mazāk atkarīgam no ārēja vērtē- juma. Vai tas ir maz?

Bet nu – sīkāk par pilna kursa treniņpro- grammas galvenajiem blokiem.

Kopumā ir astoņi bloki, katrs no tiem veltīts savai tēmai. Vissvarīgākais ir pēc kārtas cetur- tais bloks, kas veltīts jūtām un emocijām. Kāpēc tas nav pašā sākumā? Šī bloka vingrinājums “Ne katrs aizlidos līdz Dņepras vidum” un arī nāka- mais pēc tā no grupas prasa noteiktu saliedētī- bu, savstarpēju uzticību un atbalstu, ir svarīgi, lai grupā šajā laikā būtu palikuši tikai paši neat- laidīgākie, kam tiešām ir būtiski gūt rezultātu. Tomēr nosaukšu visus blokus pēc kārtas. Tātad galvenie programmas bloki ir šādi.

  1. Iepazīstināt ar sevi, izmantojot projektīvās metodes, darbu ar psihologu. Kas ir racionā- la domāšana? Mācāmies vēlēties sasniedzamo, mācāmies domāt, mācāmies BŪT. Relaksācija.
  2. Vai protu izvirzīt mērķus? Ko es patiesībā vēlos? Apzināties motivāciju, kas virza, vajadzī- bas, dzīves mērķus, iepazīties ar savu tempera- menta tipu (daudzpakāpju testēšana) un turpi- nāt iepazīt sevi.
  3. Kas ir psiholoģiskās aizsardzības mehā- nismi, kā pamanīt to izpausmes? Kurus no tiem izmantoju es? Testēšana un interpretācija. Mā- cāmies saprast cilvēkus, pieņemt tos tādus, kādi viņi ir. Saprast nozīmē pieņemt. Iemīlēt nozīmē saprast. Mācāmies mīlēt sevi, mīlēt citus cilvē- kus.
  4. Pasaule, ko es nepazinu, – manu jūtu pa- saule. Kas tas tāds ir – manas jūtas, kā pret tām izturēties? Kā izturēties pret negatīvām jūtām? Kas ir mīlestība? Kas ir bailes, trauksme? Vai ir vajadzīgas skumjas? Mācāmies pareizi izrādīt jūtas, mācāmies strādāt ar aizvainojumu. Kas ir personiskā telpa – manas teritorijas robežas? Vai citam cilvēkam ir tiesības uz savām robežām?
    Es vēlos iemācīties mīlēt un priecāties – pa- līdziet!
  5. Vai iemīlēt sevi ir sarežģīti? Kā lai to izdara? Projektīvās tehnikas, relaksācija, darbs ar psiho- logu, darbs grupā. Mācāmies visvajadzīgāko – prast cienīt un mīlēt sevi.
  6. Vai ir viegli pieņemt sevi ar visām nepilnī- bām? Bet kam gan to nav? Mācāmies pieņemt sevi, turpinām iepazīt sevi. Kā es izturos pret sevi? (Psihodiagnostika, psihologa palīdzība.) Vai es pareizi risinu konfliktus? Kā iemācīties no tiem izvairīties? Vai ir jāprot aizstāvēt savu viedokli? Ko ir svarīgi atcerēties konflikta laikā, kā pareizi un racionāli izturēties pret to? Mācā- mies saprast tos, kas mums ir līdzās, mācāmies saprast citus cilvēkus. Kam tas vajadzīgs? Lai mums ar viņiem būtu komfortabli. Vienlaikus mācāmies atcerēties savas vajadzības, savas tie- sības uz šīm vajadzībām.
  7. Daudz kas ir apgūts, daudz kas ir saprasts. Tagad vari pieņemt sevi tādu, kāds esi, ar mī- lestību un savas vērtības apziņu. Dvēselei ir tik viegli un labi.
  8. Programmas pēdējais bloks ir vērsts uz tās dalībnieka ārējo uzvedību, uz viņa prasmi ar ārējiem līdzekļiem uzturēt harmonisku iekšējo stāvokli – tā ir gan pareiza gaita, gan prasme kontrolēt savu balsi, vārdus, sejas mīmiku, ska- tienu. Pēdējā blokā ietilpst arī treniņš, kas pama- tojas uz klasiskās psiholoģijas un psihoterapijas atziņām, – pašprogrammēšana, pašregulācija, publiskas uzstāšanās prasme, tiekšanās apzinā- ties savu individuālo dzīves jēgu.

Treniņprogrammas laikā tiek lasītas arī izzi- nošas lekcijas par temperamentu, par stresu, par trauksmi, par ģimenes funkcijām un struktūru (tostarp plaši par seksuālo funkciju), par trans- akciju analīzi un par sešiem mīlestības tipiem.

Un citādi nemaz nevar būt, jo pārliecība par sevi neizbēgami atspoguļojas jebkurā dzīves jomā, visās mūsu lomās un izpausmēs.

Interesentiem tiek rīkoti arī bezmaksas iepazīšanās semināri, kur var uzzināt, ko piedāvā programma.

Kreativitāte biznesā

Kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma novērojamas arvien straujākas pārmaiņas irgū. Kompānijas atsakās no veciem hierarhiskiem modeļiem ar to stingro funkciju sadalījumu un skaidri noteiktām kompetencēm un veido ne tik birokrātiskas struktūras. Mūsdienu tirgus kļūst aizvien nestabilāks un neprognozējamāks, attīstās negaidītā virzienā, un tas izraisa neparedzamas sekas. Ilgstošas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos par mazo uzņēmumu izdzīvošanas avotu var kļūt jaunas un oriģinālas idejas. Mūsdienās ir visai sarežģīti radīt veiksmīgu un plaukstošu biznesu. Ekonomikas globalizācija rada spēcīgi konkurējošu vidi un pārpilnību tirgū. Tāpēc starp konkurentiem jācenšas izcelties,piedāvājot patērētājam jaunas preces un pakalpojumus, kas cilvēkiem dod iespēju dzīvot ērtāk. Terēzas Ambailas 20 gadu ilgie pētījumi lie cina, ka, atbalstot un veicinot kreativitāti, var panākt būtisku ražīguma uzlabošanos. Tāpēc uzņēmējdarbības perspektīvu stratēģiskais redzējums vislabāk formējas uz radošuma pamata. Pēc Alana Roja domām, kreativitāte ir radošās domāšanas atspulgs. Tā jebkuru situāciju optimālā veidā ļauj izmantot izvirzīto mērķu sasniegšanai. Radošajai domāšanai ir raksturīga pilnīgi jaunu ideju radīšana, un tās atšķiras no tradicionālām vai vispārpieņemtām domāšanas shēmām. D. Fosters uzskata, ka vēsturē vēl nav bijis tāda perioda, kad idejas bijušas tik vērtīgas un pieprasītas kā mūsdienās.

Sociālie priekšstati par kreativitāti Sociālie priekšstati ir gan sabiedrības stereotipu, gan kolektīvās bezapziņas atspulgs. To izpēte ļauj novērtēt, uz kuru pusi tiecas uzņēmēja radošā doma. Iespējams, šie sociālie priekšstati rada ierobežojumus, kas uzņēmējiem traucē ieraudzīt nestandarta ceļus savu darbības uzdevumu risināšanā. 21. gadsimta sākumā psiholoģijā neiedomājami intensīvi tiek pētītas sociālās domāšanas, sociālās izziņas un mentalitātes problēmas. Cilvēks domā par sociālo realitāti kopumā un vienlaikus savā apziņā iezīmē sfēru, kurā sevi realizē, dibina kontaktus ar citiem cilvēkiem, virzās pa sava dzīves ceļa posmiem. Sociālās realitātes apziņa nodrošina noteiktu priekšstatu par realitāti (visplašākajā mērogā), pauž tās sakarības un pretrunas, kurām ir vispārēja nozīme konkrētās personas dzīvē. Pats domāšanas veids ir sociāls tādā nozīmē, ka tas ir personības un šīs noteiktās vēsturiskās sociokulturālās realitātes objektīvās pozīcijas determinēts. Seržs Moskoviči, pamatojoties uz Emila Dirkema individuālo un kognitīvo priekšstatu teoriju, ir pierādījis, ka cilvēks darbības veidu izvēlas nevis objektīvās realitātes stimulu ietekmē, bet gan atkarībā no tā, kā viņš tos ir iedomājies. Pēc S. Moskoviči domām, sociālie priekšstati ir “universāls sociāli psiholoģisks fenomens, kas ietver visas izziņas formas”, un tas apvieno “idejas, domas, tēlus un zināšanas, ko kopīgi izmanto kolektīva (kopuma) locekļi”. S. Moskoviči izpratnē sociālie priekšstati ir kanāls starp indivīdu un realitāti, un tas iespaido cilvēku bez viņa apziņas līdzdalības. Sociālie priekšstati ir īpaša indivīda sadzīviskās kolektīvās apziņas uztveršanas forma. Sociālie priekšstati kopīgi tiek gan radīti, gan uzturēti, tie ir galvenais un arī vienīgais kolektīvās un individuālās apziņas raksturotājs. Jebkuri uzskatu, ideoloģiskās pārliecības, zināšanu, tostarp zinātnes, veidi ir uzskatāmu par sociālajiem priekšstatiem. Sociālie priekšstati ir cilvēka spēja uztvert, izdarīt secinājumus, saprast un atcerēties, lai rastu jēgu lietām un notikumiem un izskaidrotu individuālo situāciju. Tātad jebkuras zināšanas par kādu sociālu pa rādību, piemēram, par uzņēmējdarbību, nav nekas cits kā sociāls priekšstats. Turklāt šīs zināšanas veidojas nevis pēkšņi, bet pakāpeniski, visas dzīves garumā, sākot ar pirmajām bērna atklāsmēm. Bērns vēro vecākus, kaut ko dzird no vienaudžiem, ierauga, kā veikalā kāds pērk garšīgās konfektes, redz rūpnīcu skursteņu dūmus, vēro televizorā gudrus onkuļus kaklasaitēs ar portfeļiem rokās – viņi var sev atļauties daudz konfekšu. Galu galā, veidojoties priekšstatam par to, kas ir uzņēmējdarbība un vai tajā ir iespējams radošums, to lielākoties ietekmē tuvākā sociālā vide, plašsaziņas līdzekļi, personiskā pieredze. Un, ja mūsu valstī nav atbilstošas kultūras, kas veicinātu kreativitātes izmantošanu biznesā, ja valsts līmenī nav apziņas par to, ka ir iespējams piesaistīt iekšējos resursus valsts ekonomikas attīstībai, ja par to nekur netiek runāts, netiek popularizēti pētījumi par šo tēmu, plašsaziņas līdzekļos netiek atspoguļoti veiksmīgas radošuma izmantošanas piemēri, tad no kurienes gan lai vidēji statistiskais uzņēmējs, ko māc nodokļu slogs, rastu pamatu, uz kura veidot sociālo priekšstatu par kreativitātes izmantošanu biznesā? Jūs teiksiet: “Bet lai pats izmanto, attīstās!” Protams, sena patiesība vēsta, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, – to nevar apstrīdēt. Bet, pat lai sāktu braukt ar velosipēdu, ir jāzina, kur sēsties un ko spiest. Sociālie priekšstati ir cilvēka spēja uztvert, izdarīt secinājumus, saprast un atcerēties, lai pie šķirtu lietām jēgu un izskaidrotu personisko situāciju. Jēdzienu “kreativitāte” var apskatīt gan kā sociālu priekšstatu, kas ietver cilvēka uzkrātās zināšanas par to, gan kā kolektīvās bezapziņas formu, kas ir verbalizējama, bet ne vienmēr pamatota.