Tālruņa numurs: +371 27812131
E-pasta adrese: sdvoreckij@gmail.com

Notikumi uz treniņiem un konsultācijām

Grimases psiholoģijā

Kas ir ģimene un tās pamatfunkcijas. 2. d.

Turpināsim sarunu par ģimenes pamatfunkcijām. Atgādināšu, ka tieši konkrētajam ģimenes loceklim svarīgāko ģimenes funkciju traucējumi ir biežākie ģimenes konfliktu un neuzticības gadījumu iemesli.,FF1

Šo jautājumu var aplūkot tikai no ģimenes psiholoģijas viedokļa. Bet var arī apvienot 2 viedokļus: ģimenes psiholoģijas (kā sistēmiskās pieejas) un ģimenes socioloģijas viedokļus. Tātad, iesākumam uzskaitīsim galvenās ģimenes pamatfunkcijas, bet pēc tam komentēsim katru no tām:

• reproduktīvā
• audzinošā
• saimnieciski ekonomiskā
• atjaunojošā
• regulatīvā
• ģimenes socializācijas funkcija
• komunikatīvā
• brīvā laika
• sociālā statusa
• emocionālā
• garīgās saziņas funkcija
• seksuālā.

Tagad paskaidrosim katras funkcijas nozīmi.FF2

Reproduktīvā funkcija: nosaukums runā pats par sevi – vajadzība pēc saviem bērniem, kā arī nepieciešamība apmierināt seksuālās vajadzības. Vajadzība pēc bērniem saskaras ar sabiedrības nepieciešamību pēc sugas atražošanas. Dažiem cilvēkiem šī vajadzība kļūst par dzīves jēgu. Bet par to kādu citu reizi. Jebkurā gadījumā var saprast, ka tas ir ļoti svarīgi.

Audzinošā funkcija: vajadzība audzināt savus bērnus par cienīgiem sabiedrības locekļiem un nākotnē veiksmīgiem cilvēkiem. Turklāt bērni audzina mūs, kā arī mēs paši sevi pāraudzinām, audzinot bērnus. Lūk, cik daudz svarīgu lietu uzreiz ir saistītas ar bērnu audzināšanu.

Saimnieciski ekonomiskā ģimenes funkcija: ģimenes ikdienas sadzīves ekonomiskais atbalsts, ekonomiski neveiksmīgo ģimenes locekļu ekonomiskais atbalsts, ekonomiskās mijiedarbības ģimenes locekļu starpā utt. Kā mēs saprotam, lai nodrošinātu šo funkciju, tiek paredzēta spēja adaptēties mūsdienu sabiedrībā, spēja izvēlēties prioritātes un vēl daudz ko citu.

Ģimenes atjaunojošā funkcija: pats ģimenes funkcijas nosaukums pasaka mums priekšā, ka, realizējot šo ģimenes funkciju, mēs apmierinām vajadzību pēc psihisko, emocionālo, fizisko spēku atjaunošanas pēc grūtas dienas. Realizēt šo vajadzību var traucēt visdažādākie apstākļi. Bet, ja mēs nevarēsim atpūsties ģimenes lokā, sāks uzkrāties aizkaitinājums, nogurums un vēlme kaut ko mainīt.

Ģimenes regulatīvā funkcija: šī funkcija ir ļoti daudznozīmīga. Tā ietver gan ģimenes funkcionēšanas atbalstu noteiktajos parametros, atgriezeniskās saiknes nodrošināšanu ģimenē starp tās locekļiem, nepieciešamību sekot ģimenes locekļu uzvedībai ārpus tās ietvariem – atbilstība sociālajiem normatīviem, ģimenes iespēju pārveidoties, ja ģimenē ir ieilgušas krīzes.FF3

Ģimenes socializācijas funkcija: bērna pirmie sociālie priekšstati veidojas tieši ģimenē. Priekšstatus par visu dzīvē, tostarp par uzvedības normām un sociālajām vajadzībām, sabiedrības likumiem bērns kā piemēru gūst ģimenē, tie veidojas ģimenē. Interesanti, ja politiķiem gandrīz nerūp ģimenes institūts, tad, uz kurieni viņi mūs ved? Tas tā, starp citu.

Ar šo beidzam raksta otro daļu. Turpinājums sekos, aprakstīsim pārējās sešas ģimenes funkcijas. Bet pagaidām padomājiet, kā kaut vienas no šīm funkcijām neapmierināšana var novest pie ieilgušiem konfliktiem, krāpšanas vai pie nevēlēšanās atrasties šajā ģimenē? Bet raksta trešās daļas beigās es uzdošu visiem ļoti pamācošu uzdevumu.

Psiholoģijas grimases. Kad neveiksme dod labumu (otrā daļa)

Pilnīgi pareizi – pārliecības trūkumu, dvēseles sāpes, neticību saviem paša spēkiem.

Pilnīgi pareizi – pārliecības trūkumu, dvēseles sāpes, neticību saviem paša spēkiem.

Atcerēsimies, ko vairumam cilvēku izraisa neveiksme! Pilnīgi pareizi – pārliecības trūkumu, dvēseles sāpes, neticību saviem paša spēkiem. Tāpēc vēlreiz aplūkosim un izanalizēsim atšķirības starp neveiksminieku un veiksminieku. Neveiksminieks ikvienu problēmu, ikvienu šķērsli uztver kā nolemtību, kā liegumu turpināt aizsākto lietu. Bet ko šādā situācijā dara tā sauktais veiksminieks? Viņš analizē situāciju, šķetina problēmu, meklē, kā to pārvarēt vai apiet.

Lūk, kur sakņojas būtība, kas atšķir veiksmīgu cilvēku no pārējiem! Pat ciešot iespaidīgus un graujošus zaudējumus, veiksminieks, izanalizējis iemeslus, atrod risinājumu un ķeras pie jaunā darbības plāna izpildes un to īsteno. Viņš šķēršļus neuztver kā neveiksmes, bet kā jaunus izaicinājumus, kā iespēju apliecināt un īstenot savu cīnītāja raksturu, izpaust sevi kā personību!

Pats interesantākais ir tas, ka ikviens cilvēks atrod savus personīgos secinājumus un izeju no krīzes situācijas. Vairumā gadījumu citu sniegtie padomi, rekomendācijas, ieteikumi un instrukcijas nepalīdz. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mūsu pašu vietā neviens cits neko nespēj izdarīt. Tādējādi jums neviens nespēs palīdzēt. Jums viss jāpaveic pašiem, patstāvīgi. Ieklausieties šajā vārdā: „patstāvīgi”! Jums jāstāv pašam uz savām kājām! Nekāds atbalsts no malas jums nepalīdzēs! Paši! Visu dariet paši!!! Psihologs nav atbalsta kruķis, tā nav nekāda brīnumnūjiņa, viņš ir tas cilvēks, ja vēlaties, izmantojiet apzīmējumu „audzinātājs”, kurš atvērs jums durvis un parādīs, kādi un kur īsti atrodas jūsu personības resursi.

Iedomājieties, ka jūs atrodaties džungļos vai necaurejamā mežonīgā mežā. Jums apkārt mudž neskaitāmi daudz plēsēju, kuriem jūs esat barība, viņu iztikšanas līdzeklis. Jūs varat iet pa paša veidojamo vai pa kāda cita jau izveidoto taku. Taču jebkurā gadījumā jums jābūt kā uzvilktai stīgai – jābūt maksimāli uzmanīgiem, maksimāli jānodrošinās, lai nenonāktu plēsēju nagos un nekļūtu par viņu maltīti. Cita cilvēka jau iemītā taka nekādu drošību negarantē. Vienīgi izmantojot savas spriešanas, novērošanas un analizēšanas spējas, jūs varat izdarīt pareizos secinājumus, izmantojot savu izpratni un principus, iespējams noiet savu ceļu un sasniegt izvirzīto mērķi.

Būtībā ikviens cilvēks pasauli un savu apkārtni redz un uztver pa savam. Dažkārt kaut kas, kas vienam liekas pašsaprotams, citam šķiet neizprotams un pat neredzams. Tā nu reiz ir iekārtota pasaule. Mēs visi jau kopš dzimšanas atšķirīgi uztveram apkārtējo pasauli. Tā ir sadzīves psiholoģija.

Pat veiksmīgie cilvēki ir dažādi. Vieni panākumus sasnieguši ar smagu darbu un pūlēm, citiem šis process bijis kā spēle, azarts, adrenalīns. Ar to arī cilvēks atšķiras no dzīvniekiem, ka viņš spēj analizēt, iedomāties nākotnes ainas un, pateicoties analīzei, izvēlēties piemērotāko un efektīvāko ceļu savu mērķu sasniegšanai.

Psiholoģijas grimases. Kad neveiksme dod labumu

Ikvienam indivīdam, kurš spēj domāt, ir labi zināms, ka mūs ik pa laikam viļņveidīgi apmeklē veiksmes un neveiksmes. Vienīgi veiksmju un neveiksmju biežums un kārtība katram cilvēkam ir atšķirīga un individuāla. Vieniem veiksmes un neveiksmes atkārtojas ar apskaužamu regularitāti. Citiem – veiksme liekas pastāvīgs sabiedrotais. Savukārt trešie gandrīz vienmēr atrodas neveiksmju gūstā. Kāpēc gan tā īsti notiek? Kur īsti meklējams mūsu neveiksmju cēlonis? Bet atbilde ir visai vienkārša un parasta – mūsos pašos! Un ja jūs šo cēloni vēl neesat saskatījuši un atraduši, palīdzēt jums var vienīgi psihologs un individuāla saruna ar viņu.

В плену неудачи

Savukārt trešie gandrīz vienmēr atrodas neveiksmju gūstā. Kāpēc gan…?

Neveiksmju gūstā
Reizēm, raugoties uz veiksmīgu cilvēku, mēs sakām, lūk, viņam gan pastāvīgi veicas, bet man…, es tā nopūlos un cenšos, strādāju, sitos, bet nekas neizdodas, kāpēc gan tāda netaisnība? Taču tā nu reiz ir iekārtota mūsu psihe, ka vairumam cilvēku neveiksmes izraisa dvēseles pārdzīvojumus un sāpes, pārliecības trūkumu, šaubas par paša spēkiem un par rītdienu. Bez visa tā atliek vēl nolaist bezspēkā un nevarībā rokas un viss…neveiksme kļūs par jūsu pastāvīgo ikdienas pavadoni.

Citi, izejot cauri dvēseles pārdzīvojumiem un šaubām, tomēr atrod sevī spēkus sākt visu no sākuma un vairumā gadījumu atrod arī savu veiksmi un spēj to sev piesaistīt. Viņi sava vājuma, šaubu un baiļu pārvarēšanas procesā, konsultējoties pie psihologa, sāk saprast, kā neveiksmi pārvērst veiksmē, kā sasniegt panākumus.

Pēc pirmās uzvaras pašiem pār sevi viņi negaidīti apzinās, ka neveiksmes un zaudējumi pieder pie lietas un pieskaitāmi dabīgām mūsu dzīves izpausmēm. Tā ir vienotības un pretējo spēku cīņa, par ko mums tik daudz stāstīts skolā, tā ir dzīves psiholoģija!

Kāds viedais reiz teicis, ka cilvēks, kurš nezina, kas ir neveiksmes un nav gājis cauri zaudējumiem, ir vājš un akls, ar viņu nav iespējams dzīvot kopā – viņš neciena veiksmi un piesauc nelaimi.
Ir arī cita cilvēku kategorija, kam viss šķiras un ar kuriem veiksme iet roku rokā visu dzīvi. Par viņiem – nākamajā šī raksta daļā.

Psiholoģijas grimases – pasažiera paradokss

Kā izteikušies klasiķi, mūs no visām pusēm ieskauj vienotība un pretējo šķiru cīņa. Tas attiecināms arī uz cilvēka psihi.
Old man2
Iedomājieties: jūs esat noguris un braucat sabiedriskajā transportā. Visas sēdvietas ir aizņemtas. Jūs stāvat kājās un īsti nezināt, ar ko nodarbināt smadzenes. Neviļus jūs sākat aplūkot citus pasažierus. Klasificējat tos pēc ārējā veidola, pēc izskata, pievilcības un citām „pazīmēm”.

Šajā procesā aci pret aci sastopoties ar kāda cita pasažiera skatienu, jūs viņam cenšaties labvēlīgi uzsmaidīt. Daži pasažieri uzsmaida jums pretī, bet vairums steigšus neizpratnē novirza savas acis citā virzienā.

Pakāpeniski jūs pievēršaties sēdošajiem pasažieriem. Un lūk, šajā reizē jūs viņus sākat klasificēt pēc pilnīgi citām pazīmēm un īpatnībām – atbilstoši tiesībām sēdēt tajā laikā, kad jums kā pasažierim nākas stāvēt kājās. Cienījama vecuma cilvēkus un invalīdus jūs uzreiz atsijājat nost. Jūs interesē jūsu vienaudži un pasažieri, kuri ir jaunāki par jums.

Lūk, atsevišķā krēslā sēž mazs bērns. Jums iešaujas prātā doma, ka māte bērnu varētu paņemt klēpī. Lūk, sēž jaunietis un mēmi raugās logā, izlikdamies, ka viņš neredz, kas notiek apkārt, cik gados par viņu vecāku pasažieru stāv kājās. Jūs sākat pie sevis apsvērt domas par audzināšanas trūkumu.

Un pēkšņi jums uzsmaidīja veiksme, jums līdzās atbrīvojās brīva sēdvieta un jūs ātri tajā apsēdāties. Līdzšinējā cilvēku apspriešana un klasifikācija jūsu prātā ir beigusies. Tagad jūs raugāties pa logu, izliekoties, ka jums ir ļoti interesanti to darīt.

Vienotība un šķiru cīņa…

Grimases psiholoģijā – dīvaini centieni un tieksmes

Paradoksālā intence.
Tas ir psihoterapijas termins, kuru var tulkot kā savādus un negaidītus centienus un tieksmes.

Cilvēkam pēc savas dabas vērojama tieksme uz neparastu un savādu rīcību. Viņa uzvedība un rīcība dažkārt nav pakļauta nekādai loģikai. Bērns tīrā apģērbā ar smaidu sejā pēkšņi ielec dubļu peļķē, lēkā pa to, izjūtot neaprakstāmu apmierinātību, redzot procesu, kā tīrais apģērbs un apavi kļūst netīri. Viņu nespēj apturēt gaidāmās soda sankcijas par blēņām. Paradokss.
Parodox
Pieaudzis un saprātīgs vīrietis iesaistās azartspēlēs, zinot, ka laimesta iespēja ir visai minimāla un niecīga. Savādi. Pusaudzis metas kautiņā pret vairākiem vecāko klašu audzēkņiem, zinot un saprotot, ka viņš pretiniekus nespēs pieveikt. Negaidīti.

Vārds ‘paradokss’ tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē negaidīts vai savāds, proti, situācija, secinājums, rīcība vai darbība, kas var notikt realitātē, taču nepakļaujas loģiskam izskaidrojumam.
Vārds ‘intence’ tulkojumā no latīņu valodas nozīmē centienus un tieksmi, t.i. virzību, darbības, domas vai apziņu uz kaut ko, pie nosacījuma, ka šī vēlme ir patiess nodoms.

Paradoksālās intences tehnikas autors ir austriešu psihoterapeits V.Frankls. Tehnikas būtība saistīta ar tādu apstākļu radīšanu, kuros cilvēkam ar attiecīgām fobijām gribētos izdarīt ko tādu, no kā viņš tā baidās. Bet cilvēkam, kurš cieš no uzmācīgas dabas neirozēm un stāvokļiem,- lai viņš īstenotu to, par ko izvairās pat domāt.
strangely
Izprast paradoksālās intences būtību iespējams no doktora V.Frankla prakses piemēriem. Sieviete vairāku gadu garumā bija paralizēta bailēs no baktērijām, viņa baidījās iziet uz ielas, pastāvīgi mazgāja rokas, baidījās jel kam pieskarties. Sieviete terorizēja vīru, bērnus, tādā veidā radot sev un tuviniekiem neciešamus apstākļus.

Dakteris pacientei ieteica atkārtot viņa darbības, viņš sāka ar rokām skrāpēt grīdu, runādams, ka nekādi nespēj savākt pietiekami daudz baktēriju un citu netīrumu. Analītiķa mudinātā sieviete sekoja viņa piemēram un arī sāka vākt netīrumus, pārvarot bailes, viņa sāka kā iespējams vairāk saskarties ar netīriem priekšmetiem un lietām. Pagāja vairākas dienas, uzmācīgā un nomācošā slimība pagāja un sieviete, atbrīvojusies no slimības, sāka dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Lai sasniegtu lielāku efektivitāti, paradoksālās intences metodi var formulēt arī no humora viedokļa. Šeit vietā piemērs par studentu, kurš eksāmena gaidās drebēja un ļoti baidījās, ka viņa bailes ievēros apkārtējie. Viņu izmisumā dzina arī pašu baiļu gaidīšana. Kad bija noformulēts uzdevums, lai students pats mērķtiecīgi sāktu baidīties, turklāt tik stipri, ka apkārtējie, to redzēdami, būtu spiesti atzīt viņu par drebēšanas čempionu, situācija mainījās.
unexpectedly
Šajā metodē galvenais uzdevums ir novest pacientu tādā stāvoklī, lai viņš pārstātu izvairīties un baidīties no savām neirotiskajām fobijām, pastiprināt tās vai arī pārveidot tās humora formā. Humors, smiekli, pārliecība un izlēmība par savām darbībām pārvar bailes un fobijas, un ļauj cilvēkam darīt to, ko un kā viņš vēlas.

Ja noņem vienu vai vairākas uzmācīgo fobiju sastāvdaļas, pazūd visa cikla vienotais veselums un cilvēks par to zaudē interesi, kļūst brīvs no fobijām.
Foby
Ja bērnam ierosinās paskraidīt pa dubļu peļķēm, pirms tam brīdinot, ka tam neizbēgami sekos sods, nodoms izdarīt ko aizliegtu un neatļautu pazūd, taču paliek nepatīkamais sodīšanas rezultāts. Un visticamāk bērns neizmantos iespēju un nelēkās pa dubļu peļķi.

Grimases psiholoģijā – kāpēc gan ne…

Kāpēc gan ne…

12n
Vai fantastikas filmas tiešām ir uzskatāmas par fantastiku?
Tēmas par citplanētiešiem, atnācējiem no visuma un NLO ir visai populāras. Kas tas īsti ir – fantastika, izdomājumi vai…?

Atcerēsimies fantastisko Holivudas triloģiju „Cilvēki melnā” (Man in Black). Šajās filmās parādīts, ka citplanētieši jau sen dzīvo cilvēku vidū. Viņi staigā, strādā, kontaktējas ar mums, taču mēs nezin kāpēc viņus neievērojam. Viņi ir citādāki, nelīdzinās mums un arī izskatās citādāk. Taču mēs vairumā gadījumu saskatām un uztveram viņus kā parastus cilvēkus.

Vai iespējams, ka mūsu apkārtējā pasaule nav gluži tāda, kādu mēs to iedomājamies un uztveram?
Nesen interneta tīmeklī parādījās informācija par doktoru Džeimsu Rodžersu. Viņš strādāja un veica eksperimentus Masačūsetsas Psiholoģijas un neiropatoloģijas universitātē. 1965.gadā viņu apvainoja šarlatānismā un necilvēciskos eksperimentos. Štata tiesa viņam piesprieda nāves sodu. Un lūk, pēc daudziem gadiem noskaidrojies, ka viņš aizsaulē aizgājis nesaprasts. Izrādījies, ka viņam bijusi taisnība un viņa metodes slimnieku ārstēšanā ar kognitīvajiem enfāziju traucējumiem izrādījušās efektīvas un unikālas.
8n
Viņa metodika paranojas slimnieku ārstēšanā bija saistīta ar to, ka slimniekam, ja reiz viņš uzskata, ka viņa apkārtējā vidē ir daudz citplanētiešu, vaboļu un tamlīdzīgu būtņu, tam tik tiešām arī jānotic. Viņu nepieciešams pārliecināt, ka vairums citu apkārtējo cilvēku pie šīm būtnēm ir pieraduši un tās vairs neievēro. Cilvēkam izskaidro, ka valsts to zina, taču kādu slepenu iemeslu dēļ neko šajā ziņā nedara. Rezultātā slimnieks nomierinās, pēc zināma laika cilvēkam mazinās uztraukums un ar laiku viņš izārstējas.

Kā piemērs tiek atklāts atgadījums ar cilvēku, kurš sevi uzskatīja par žirafi. Viņu izārstēt palīdzēja raksts, kurš bija uzrakstīts speciāli viņam. Rakstā tika runāts par zinātnieku slepeno atklājumu, ka mūsu vidū dzīvo cilvēki – žirafes, kuri gandrīz ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēkiem, pat viņu uzvedība un ārējais veidols neatšķiras no parastiem cilvēkiem. Tālāk rakstā runāts, ka zinātnieku atklājumam, lai izvairītos no panikas, piešķirts slepenības zīmogs, kā arī norādīts, ka pēc izlasīšanas ikvienam raksts ir jāsadedzina. Cilvēks nomierinājās un turpināja dzīvot normālu dzīvi.
11с
Viņi atrodas mūsu vidū? Un kāpēc gan ne?
Pēc doktora Džeimsa Rodžersa vārdiem vienīgi mūsu sajūtas un komforts nosaka mūsu psihes stāvokli. Kamēr mēs esam harmonijā ar savu ticību, mūsu psihe ir vesela. Un ir pilnīgi vienalga, kam mēs ticam. Pats galvenais – lai nesāktos cīņa ar savu ticību vai par savu ticību.
Bet jautājums, kādā pasaulē mēs dzīvojam īstenībā, paliek atklāts.