Tālruņa numurs: +371 27812131
E-pasta adrese: sdvoreckij@gmail.com

Notikumi uz treniņiem un konsultācijām

Bizness

Kreativitāte biznesā

Kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma novērojamas arvien straujākas pārmaiņas irgū. Kompānijas atsakās no veciem hierarhiskiem modeļiem ar to stingro funkciju sadalījumu un skaidri noteiktām kompetencēm un veido ne tik birokrātiskas struktūras. Mūsdienu tirgus kļūst aizvien nestabilāks un neprognozējamāks, attīstās negaidītā virzienā, un tas izraisa neparedzamas sekas. Ilgstošas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos par mazo uzņēmumu izdzīvošanas avotu var kļūt jaunas un oriģinālas idejas. Mūsdienās ir visai sarežģīti radīt veiksmīgu un plaukstošu biznesu. Ekonomikas globalizācija rada spēcīgi konkurējošu vidi un pārpilnību tirgū. Tāpēc starp konkurentiem jācenšas izcelties,piedāvājot patērētājam jaunas preces un pakalpojumus, kas cilvēkiem dod iespēju dzīvot ērtāk. Terēzas Ambailas 20 gadu ilgie pētījumi lie cina, ka, atbalstot un veicinot kreativitāti, var panākt būtisku ražīguma uzlabošanos. Tāpēc uzņēmējdarbības perspektīvu stratēģiskais redzējums vislabāk formējas uz radošuma pamata. Pēc Alana Roja domām, kreativitāte ir radošās domāšanas atspulgs. Tā jebkuru situāciju optimālā veidā ļauj izmantot izvirzīto mērķu sasniegšanai. Radošajai domāšanai ir raksturīga pilnīgi jaunu ideju radīšana, un tās atšķiras no tradicionālām vai vispārpieņemtām domāšanas shēmām. D. Fosters uzskata, ka vēsturē vēl nav bijis tāda perioda, kad idejas bijušas tik vērtīgas un pieprasītas kā mūsdienās.

Sociālie priekšstati par kreativitāti Sociālie priekšstati ir gan sabiedrības stereotipu, gan kolektīvās bezapziņas atspulgs. To izpēte ļauj novērtēt, uz kuru pusi tiecas uzņēmēja radošā doma. Iespējams, šie sociālie priekšstati rada ierobežojumus, kas uzņēmējiem traucē ieraudzīt nestandarta ceļus savu darbības uzdevumu risināšanā. 21. gadsimta sākumā psiholoģijā neiedomājami intensīvi tiek pētītas sociālās domāšanas, sociālās izziņas un mentalitātes problēmas. Cilvēks domā par sociālo realitāti kopumā un vienlaikus savā apziņā iezīmē sfēru, kurā sevi realizē, dibina kontaktus ar citiem cilvēkiem, virzās pa sava dzīves ceļa posmiem. Sociālās realitātes apziņa nodrošina noteiktu priekšstatu par realitāti (visplašākajā mērogā), pauž tās sakarības un pretrunas, kurām ir vispārēja nozīme konkrētās personas dzīvē. Pats domāšanas veids ir sociāls tādā nozīmē, ka tas ir personības un šīs noteiktās vēsturiskās sociokulturālās realitātes objektīvās pozīcijas determinēts. Seržs Moskoviči, pamatojoties uz Emila Dirkema individuālo un kognitīvo priekšstatu teoriju, ir pierādījis, ka cilvēks darbības veidu izvēlas nevis objektīvās realitātes stimulu ietekmē, bet gan atkarībā no tā, kā viņš tos ir iedomājies. Pēc S. Moskoviči domām, sociālie priekšstati ir “universāls sociāli psiholoģisks fenomens, kas ietver visas izziņas formas”, un tas apvieno “idejas, domas, tēlus un zināšanas, ko kopīgi izmanto kolektīva (kopuma) locekļi”. S. Moskoviči izpratnē sociālie priekšstati ir kanāls starp indivīdu un realitāti, un tas iespaido cilvēku bez viņa apziņas līdzdalības. Sociālie priekšstati ir īpaša indivīda sadzīviskās kolektīvās apziņas uztveršanas forma. Sociālie priekšstati kopīgi tiek gan radīti, gan uzturēti, tie ir galvenais un arī vienīgais kolektīvās un individuālās apziņas raksturotājs. Jebkuri uzskatu, ideoloģiskās pārliecības, zināšanu, tostarp zinātnes, veidi ir uzskatāmu par sociālajiem priekšstatiem. Sociālie priekšstati ir cilvēka spēja uztvert, izdarīt secinājumus, saprast un atcerēties, lai rastu jēgu lietām un notikumiem un izskaidrotu individuālo situāciju. Tātad jebkuras zināšanas par kādu sociālu pa rādību, piemēram, par uzņēmējdarbību, nav nekas cits kā sociāls priekšstats. Turklāt šīs zināšanas veidojas nevis pēkšņi, bet pakāpeniski, visas dzīves garumā, sākot ar pirmajām bērna atklāsmēm. Bērns vēro vecākus, kaut ko dzird no vienaudžiem, ierauga, kā veikalā kāds pērk garšīgās konfektes, redz rūpnīcu skursteņu dūmus, vēro televizorā gudrus onkuļus kaklasaitēs ar portfeļiem rokās – viņi var sev atļauties daudz konfekšu. Galu galā, veidojoties priekšstatam par to, kas ir uzņēmējdarbība un vai tajā ir iespējams radošums, to lielākoties ietekmē tuvākā sociālā vide, plašsaziņas līdzekļi, personiskā pieredze. Un, ja mūsu valstī nav atbilstošas kultūras, kas veicinātu kreativitātes izmantošanu biznesā, ja valsts līmenī nav apziņas par to, ka ir iespējams piesaistīt iekšējos resursus valsts ekonomikas attīstībai, ja par to nekur netiek runāts, netiek popularizēti pētījumi par šo tēmu, plašsaziņas līdzekļos netiek atspoguļoti veiksmīgas radošuma izmantošanas piemēri, tad no kurienes gan lai vidēji statistiskais uzņēmējs, ko māc nodokļu slogs, rastu pamatu, uz kura veidot sociālo priekšstatu par kreativitātes izmantošanu biznesā? Jūs teiksiet: “Bet lai pats izmanto, attīstās!” Protams, sena patiesība vēsta, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, – to nevar apstrīdēt. Bet, pat lai sāktu braukt ar velosipēdu, ir jāzina, kur sēsties un ko spiest. Sociālie priekšstati ir cilvēka spēja uztvert, izdarīt secinājumus, saprast un atcerēties, lai pie šķirtu lietām jēgu un izskaidrotu personisko situāciju. Jēdzienu “kreativitāte” var apskatīt gan kā sociālu priekšstatu, kas ietver cilvēka uzkrātās zināšanas par to, gan kā kolektīvās bezapziņas formu, kas ir verbalizējama, bet ne vienmēr pamatota.