Greizsirdības simbioze

«Ak, tā greizsirdība…» — teiks cilvēks, kurs kādreiz ir bijis par greizsirdības objektu.
«Ā…, greizsirdība…» — norūks greizsirdis.
«Hm, greizsirdība?» – teiks kāds, kurš nav nedz pats bijis greizsirdīgs, nedz pret kuru ir bijis kāds cits greizsirdīgs, taču šādi cilvēki ir reti sastopami.

Kas tad tas ir, jūtas? Nē! Tā ir mīlestības, privātīpašnieciskuma, skaudības un padevības simbioze. Jā, jā! Lai arī cik dīvaini tas neskanētu – padevības! Turklāt tā ir dzīva, kustīga un pastāvīgi mainīga sastāvdaļu simbioze.

Aplūkosim skaidrojošās vārdnīcās, piemēram, Jefremovas vārdnīcā vārdam greizsirdība ir diezgan pilnīgs izskaidrojums:
1) Kaismīga neuzticēšanās, mokošas šaubas par kāda uzticību, mīlestību, pilnīgu uzticību
2) pārn. Skaudība par kāda veiksmi, nevēlēšanās kaut ko ar kādu dalīt
3) а) novec. Centība, cenšanās, tiekšanās. b) Kaismīgs atbalsts kaut kam, cenšanās kalpot, nest labumu kaut kam.

Aplūkosim, kā šī pārsteidzošā simbioze mainās atkarībā no tās sastāvdaļu attiecības.

Iesākumam paņemsim mīlestību un pavērosim, kā mainās greizsirža uzvedība, ja mainās šī sastāvdaļa.

Tātad, mīlestība ir pārsvarā. Cilvēks ir gatavs padevīgi kalpot, un viņš kalpo dievinātajam objektam, ar klusu greizsirdību vērojot savus konkurentus. Šeit mīlestība un padevība ieņem pirmās vietas, skaudība klusi spiežas maliņā, bet privātīpašnieciskuma sajūta ir tuva nullei.

Un, lūk, mīlestības objekts pievērsa uzmanību padevīgajam apbrīnotājam, kurš ir iemīlējies, izrādīja interesi un pauda simpātijas pazīmes. Šeit skaudība sāk paplašināt savu zonu, ātri attīstās, izspiež mīlestību un padevību, bet privātīpašnieciskuma sajūta paceļ galvu un novēro, kad pienāks tās kārta.

Mīlestība, mīlestība! Gan objektu, gan apbrīnotāju ieskauj abpusēja mīlas kaisle. Šeit aiz mīlestības uzreiz vietu ieņem privātīpašnieciskuma sajūta, bet padevība un skaudība iepaliek aizmugurē.

Un nu kāzu ceremonija …. ir galā. Ir izteikti „jā” vārdi, uzvilkti gredzeni, sākusies laulību dzīve. Iet dienas, un simbioze mainās, pirmo vietu stabili ieņem privātīpašnieciskuma sajūtas, mīlestība jau ir otrajā vietā, taču skaudība to izspiež, bet padevība iespiedusies kaut kur beigās.

Grūti pateikt, cik ilgam laikam ir jāpaiet līdz brīdim, kad privātīpašnieciskuma sajūta un skaudība pilnībā pārņems simbiozi, aizsūtot mīlestību un padevību uz pašu tālāko malu, līdz beidzot izspiedīs pavisam. Šajā posmā simbioze kļūst nāvējoši šausmīga, nevaldāma un ļauna. Nelaime tam cilvēkam, kurš tai ir padevies. Greizsirdība var vienlīdz pārņemt kā vīriešus, tā arī sievietes, tā ir visēdāja.

Tomēr ir jāatzīmē, ka greizsirdība ir vāju cilvēku lieta. Stiprs cilvēka šādā simbiozē privātīpašnieciskuma sajūtu un skaudību jau pašā sākumā ieslēgs vistālākajā stūrī, piebilstot: «Jūs mani nevadīsiet, es neļaušu jums plesties plašumā, nedošu ne gramu barības!»

Ne velti saka, ka ar skaistu sievieti var dzīvot tikai stiprs vīrietis, kurš viņu mīl, lepojas ar viņu, bet pielūdzējiem ļauj tikai lūkoties uz viņu, ar visu savu būtību paužot, ka varat pat necerēt – viņa ir mana. Šādā gadījumā mīlestība un padevība pilnīgi neatstāj vietu skaudībai un privātīpašnieciskuma sajūtai.

Nedaudz humora:

***
Sieva ar nosodījumu sauc:
«Par ko runāji ar kaimiņieni?»
Vīrs minstinoties atbild –
«Hmmm…. Par laika apstākļiem jautāju.”
“Tad, lūk, sinoptiķi, iegaumē labi! Ja kaut reizi pie viņas pieiesi…
Atnāks tāda nevāja “vētra”, ka būsi gar zemi kā krusa!”

***
Vīrs piekāva sievas mīļāko.
«Greizsirdības dēļ?» — jautā kaimiņš.
«Nē jau, skaudības dēļ» — vīrs atbild:
«Sieva ar mani jau sen neguļ».

Pie kā noved greizsirdība: