Psiholoģijas grimases – pasažiera paradokss

Kā izteikušies klasiķi, mūs no visām pusēm ieskauj vienotība un pretējo šķiru cīņa. Tas attiecināms arī uz cilvēka psihi.

Iedomājieties: jūs esat noguris un braucat sabiedriskajā transportā. Visas sēdvietas ir aizņemtas. Jūs stāvat kājās un īsti nezināt, ar ko nodarbināt smadzenes. Neviļus jūs sākat aplūkot citus pasažierus. Klasificējat tos pēc ārējā veidola, pēc izskata, pievilcības un citām „pazīmēm”.

Šajā procesā aci pret aci sastopoties ar kāda cita pasažiera skatienu, jūs viņam cenšaties labvēlīgi uzsmaidīt. Daži pasažieri uzsmaida jums pretī, bet vairums steigšus neizpratnē novirza savas acis citā virzienā.

Pakāpeniski jūs pievēršaties sēdošajiem pasažieriem. Un lūk, šajā reizē jūs viņus sākat klasificēt pēc pilnīgi citām pazīmēm un īpatnībām – atbilstoši tiesībām sēdēt tajā laikā, kad jums kā pasažierim nākas stāvēt kājās. Cienījama vecuma cilvēkus un invalīdus jūs uzreiz atsijājat nost. Jūs interesē jūsu vienaudži un pasažieri, kuri ir jaunāki par jums.

Lūk, atsevišķā krēslā sēž mazs bērns. Jums iešaujas prātā doma, ka māte bērnu varētu paņemt klēpī. Lūk, sēž jaunietis un mēmi raugās logā, izlikdamies, ka viņš neredz, kas notiek apkārt, cik gados par viņu vecāku pasažieru stāv kājās. Jūs sākat pie sevis apsvērt domas par audzināšanas trūkumu.

Un pēkšņi jums uzsmaidīja veiksme, jums līdzās atbrīvojās brīva sēdvieta un jūs ātri tajā apsēdāties. Līdzšinējā cilvēku apspriešana un klasifikācija jūsu prātā ir beigusies. Tagad jūs raugāties pa logu, izliekoties, ka jums ir ļoti interesanti to darīt.

Vienotība un šķiru cīņa…