Tālruņa numurs: +371 27812131
E-pasta adrese: sdvoreckij@gmail.com

Notikumi uz treniņiem un konsultācijām

Ģimenes problēmas, vilšanās un skarbā īstenība

Sergejs Dvoreckijs – Psihologa konsultācijas

Sergejs Dvoreckijs – Psihologa konsultācijas

Laulības dzīvē viens no sākotnējiem periodiem ir posms, ko psihologi sauc par savstarpējās vienam otra iepazīšanas laiku. Jokojot šo laiku reizēm dēvē par veselā saprāta apgaismības periodu. Kāpēc tāds ir un kas tajā notiek? Ir jāapzinās, jāsaprot u jāpieņem fakts, kurš norāda, ka iemīlēšanās stadijā praktiski ikviens cilvēks uz iemīļoto skatās u to redz caur „rozā brillēm”. Nereti šis redzējums ir visai attāls no tā, kā šo cilvēku redz citi cilvēki. Iemīlēšanās stadijā cilvēks ir savā veidā akls, iemīlēšanās izkropļo īstenību. Iemīlējies cilvēks neredz otra trūkumus, bet dažkārt pat sāk tos apjūsmot un dievināt, pieņemot tos par mīļām, nevainīgām un individuālām mīļotā cilvēka īpatnībām.
Šis izkropļotais redzējums turpinās pietiekami ilgu laika posmu, kura gaitā izpaliek objektīvais cilvēka redzējums, ar kuru satiekamies, mīlam un veidojam kopīgu ģimeni. Šajā laika posmā mūsu mīļotajam nav jelkādu trūkumu, nav negatīvu rakstura īpašību un darbību. Viņš ir mīļotais!!! Sausā zinātniskā teorija to skaidro tādējādi, ka cilvēkā, kurš ir iemīlējies, norisinās virkne bioķīmisku procesu, kas izraisa zināmu reiboni un eiforiju. Tas ir dabas radīts fenomens, lai turpinātu cilvēku dzimtu. Iemīlēšanās un kaisle apreibina u iemīlēšanās periodā rada pievilcīgu partnera iespaidu.
Diemžēl uz šīs zemes nekas nav mūžīgs un agrāk vai vēlāk iestājas prāta apgaismības periods, kas nozīmē lielāku vai mazāku vilšanos. Tas pilnīgi dabīgs un neizbēgams process. Sākotnējais iemīlēšanās perioda eiforijas stāvoklis ir pagājis un ir jāsāk veidot cita veida savstarpējās attiecības. Diemžēl katram no laulātajiem šis apgaismības periods iestājas dažādos laikos, kas vēl vairāk padziļina savstarpējo attiecību problēmu. Vienam partnerim liekas, ka otrs viņu vairs nemīl, savukārt otrs domā, ka viņš vairs nemīl. Šajā laikā var parādīties un izpausties tādas psiholoģiskās problēmas kā stress, depresija, nosliece uz suicīdu. Laulātajiem praktiski vienmēr šo kopdzīves periodu lielākā vai mazākā mērā ir grūti pārvarēt, tāpēc ir nepieciešama radinieku un citu tuvu cilvēku palīdzība. Taču problēmu gadījumā ievērojami lielāks labums būs no ģimenes psihologa. Viņš ir neatkarīgs cilvēks, kura rīcībā nav novērojama tieksme ieņemt kādas puses pozīciju. Psihologs ģimenes attiecībās ir kā arbitrs, neatkarīgs tiesnesis, kuram svarīgi sasniegt pozitīvu rezultātu.

Nedaudz humora
Kādā redakcijā uzzināja, ka valsts nomalē dzīvo ģimene, kurā, kā apgalvo apkaimes iedzīvotāji, vīrs un sieva savā vairāk kā septiņdesmit gadus garajā mūžā savas kopdzīves laikā ne reizes nav strīdējušies. Galvenais redaktors nolēma pie saskanīgā pāra nosūtīt žurnālisti un uzrakstīt rakstu.
Ieradusies attālajā novadā, žurnāliste iztaujāja kaimiņus, iepazinās ar ģimeni. Aprunājās par dzīvi, par bērniem un mazbērniem. Visbeidzot sekoja galvenais jautājums:
– Sakiet, kā jūs esat nodzīvojuši tik garu mūžu, pārcietuši tik daudz sadzīvisku grūtību un problēmu un viens ar otru esat iztikuši bez strīdēšanās?
Atbildes vietā cienījamā vecuma kundzīte pastāstīja:
– Tas bija sen. Tolaik dzīvojām ļoti grūti. Mūsu ciemā bija maz precinieku, tāpēc mani sapazīstināja ar puisi no cita, attālāka ciema. Mans līgavainis nebija bagāts, taču savs zirgs viņam bija.

Nosvinējām pieticīgas kāzas mūsu ciemā. Tad sēdāmies ratos un divatā braucām uz mājām pie viņa, uz viņa ciemu. Braucam. Es sēžu ratos, klusēju un skatos uz vīra pusi, aplūkoju viņu. Pie sevis domāju – kā gan mēs īsti dzīvosim? Te viņš saka: „Viens.” Domāju – ja reiz viens, lai paliek viens. Braucam tālāk. Viņš saka: „Divi.” Man kļuva interesanti, ko gan viņš īsti skaita. Pajautāju. Viņš atbildēja: „Skaitu, cik reizes ķēvei aizķersies kāja.” Es nobrīnījos, padomāju un jautāju: „Kāpēc?” viņš atbild: „Ja aizķersies trīs reizes, nošaušu! Kāpēc man tāda ķēve, uz kuru nevar paļauties.”

Braucam tālāk – es klusēju, arī viņš klusē. Pēkšņi dzirdu: „Trīs.” Skatos, vīrs izjūdz zirgu, ņem bisi un ved zirgu uz mežu. Pēc laika dzirdu atskanam šāvienu. Pēc tam viņš atgriezās atpakaļ un saka: „Vilksim ratus paši.” Tā tikām līdz viņa mājiņai, paši aizvilkām ratus, un te man arī kļuva skaidrs. Taču tiklīdz es atvēru muti, lai sašutumā jautātu „Kāpēc tu…?” Viņš teica: „Viens.”
Tā arī kopš tā laika mēs neesam strīdējušies.

Lūk, tāda psiholoģija.


Vēl derīgs pa tematu. Rekomendēju!